AUTOIMŪNĀS NEIROPĀTIJAS

Autoimūnās neiropātijas ir retu nervu sistēmas slimību grupa, kurām raksturīgs perifēro nervu bojājums imūnsistēmas darbības traucējumu dēļ. Slimības pamatā ir autoantivielu vai imūno šūnu izraisīts nervu šķiedru (mielīna apvalka vai aksonu) iekaisums un bojājums, kas izraisa jušanas, kustību un veģetatīvos simptomus.
Autoimūnās neiropātijas var attīstīties akūti vai hroniski, to gaita var būt viļņveidīga vai progresējoša. Pie šīs slimību grupas pieder, piemēram, Gijēna–Barē sindroms (GBS), hroniska iekaisīga demielinizējoša polineiropātija (CIDP), multifokāla motorā neiropātija (MMN), kā arī ar sistēmiskām autoimūnām slimībām saistītas neiropātijas.
 

Slimība var izpausties ar:
•    roku un kāju vājumu,
•    tirpšanu, nejutīgumu vai sāpēm,
•    līdzsvara un gaitas traucējumiem,
•    refleksu samazināšanos vai izzušanu,
•    smagākos gadījumos – elpošanas muskuļu iesaisti vai izteiktu funkcionālu invaliditāti.
 

Agrīna diagnostika un savlaicīga ārstēšana ir būtiska, jo mērķēta imūnmodulējoša terapija var būtiski mazināt simptomus, palēnināt slimības progresēšanu un uzlabot pacienta dzīves kvalitāti.

Autoimūno neiropātiju aprūpe Latvijā
 

Latvijā autoimūno neiropātiju pacientu diagnostika, ārstēšana un ilgtermiņa uzraudzība tiek nodrošināta specializētā Reto Neiroloģisko slimību centrā Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā.
 

Aprūpe balstās uz:
•    detalizētu klīnisko izvērtēšanu,
•    neirofizioloģiskajiem izmeklējumiem (ENMG),
•    laboratoriskajiem un imunoloģiskajiem testiem,
•    attēldiagnostiku un diferenciāldiagnostiku.
 

Pacienti tiek regulāri dinamiski novēroti, izvērtējot slimības aktivitāti, terapijas efektivitāti un iespējamās blaknes, kā arī savlaicīgi pielāgojot ārstēšanas taktiku. Tas ir īpaši svarīgi, jo autoimūno neiropātiju gaita var mainīties laika gaitā, un paasinājumus var izraisīt infekcijas, stress vai citas saslimšanas.